Pats sev sačakarēju garīgo? Jā, tā bija.

Šī diena sākās riebīgi. Piecēlos bez vēlmes vispār celties, no rīta mazgājot galvu, atklāju, ka ūdens ir vainu karsts, vainu auksts. Nikns e-mails panāca to, ka no mājas izgāju kā pūķis.

Biju jau +/- nomierinājies, kad braucu trolejbusā, pat mazliet priecājoties par to, ka nav korķu. Tad es atradu iemeslu sačakarēt sev garīgo līdz galam. Trolim piebraucot pieturā, es pamanīju, ka tur stāv tīri jauka būtne. Jaukā būtne iekāpa un man par prieku devās uz tolejbusa priekšu, kur sēdēju es. Brīvas bija 3 vietas – viena no manis pa labi un 2 man taisni pretīm.

Viņa apsēdās tajā, kas bija pa labi no manis, blakus vecam vecim, kurš klepoja tā, ka šķita, ka atrodos tuberkulozes dispanserā… FML!

Punktu visam uzlika Statoil pārdevēja, kas nesmaidīja un nebija tik priecīga, kā viņai VAJADZĒJA būt, kad ienācu iekšā. Šodien nav mana labakā diena.

Кризе наца пар калниню

Neskatoties uz to, ka vakar gulēt aizgāju 23 tā arī neiegājis dušā, neuzlicis sejas maskas un neizdarījis kaut ko lietderīgu, šodien 7:30 modinātājs bļāva vēl sāpīgi skaļāk kā citas reizes. Atkal esmu neizgulējies.

Zīmīgi, ka mirkli pirms mošanās mana pēdējā doma bija:”šis ir pierādījums tam, ka dievs neeksistē”. Ka viņš eksistētu, viņš uzklausītu manas žēlabas katru rītu par to, ka ir agri jāceļās vai arī padarītu celšanās procesu mazliet patīkamāku.

Okej, piecēlos, pablenzu spogulī, apsolījos mainīt savu dzīvi ūūūn… Cēlos, lai dotos uz darbu. Tā nu papusei aizmidzis kratījos savā 7. trolejbusā, kas pār tiltu brauca tik ātri, ka mūs apdzina visi gājēji. Omg!

Tā nu es izkāpu savā pieturā, izstaipījos un vilkos uz darbu ar domu par karstu kafijas krūzīti tur. Bet tad pār manu galvu nāca apgaismība – wtf omg, nasing spešal! Kāda krīze ibiom? Tagad nav tik slikti, kā es to pats savā prātā mālēju. Kādēļ man darbā ir jādzer pārsaldināta Nescafe kafija un jāsapņo par labāku ikdienu?

Pāris mēneši ar pavisam bēdīgu situāciju kontā uzliek savu zīmogu. Rezultāta iegāju Statoilā, kur nopirku enerģijas dzērienu un hotdogu. Konstatēju to, ka inflācija ir samazinājusies un cenas ir palikušas pat paīkami zemākas.

Vēl viens liels pluss ir Statoila darbinieku kastings. Atšķirībā no, piemēram, Dinaza, kur iebaidītās pārdevējas mani vienmēr sveicina ar  “zdrastvuiķe”(man saka, ka es izskatoties pēc slāva…), šoreiz sekoja jestrs “Labrīt!”. Ļoti laipna izturēšanās + tas, ka Statoilā meituki ir tādi, kurus varētu drukāt. Vienu vairāk, vienu mazāk, bet drukājamas ir visas. Ļoti pozitīvi, he he!

Nu ko, diena ir sākusies! Tagad jādomā, kas, kur un kā!

Rutīna un tās nepieciešamība dzīvē?

Vēlos parunāt par rutīnu un tās nepieciešamību dzīvē. Sākumā mazliet par sevi – esmu cilvēks, kurš ciest nevar rutīnu. Vienmēr esmu necietis konkrētu celšanos vienā un tajā pat laikā, vienmēr paredzamus notikumus, kuriem ir jānotiek tā, kā tos ir noteikuši.

Bet nu esmu sapratis vienu lietu, kritiski svarīgu lietu. Kā slavenā Latvijas Princese Madara Grīnberga ir apgalvojusi – cilvēkam ir jāprot dzīvot vienam. Nākās man atzīt to, ka tā arī ir. Cilvēkam ir jāiemācās dzīvot vienam. Dzīvot, nevis izdzīvot. Kas veido mūsu dzīvi un izdzīvošanu reizē? Rutīna, ikdienas aktivitātes, viss tas, par ko tā gānāmies un suinījamies, kad no tā izraujamies.

Tā nu ieskatīsimies mazliet tālāk. Ko iesākt cilvēkam, kurš ir viens, bet neprot dzīvot viens? Agri vai vēlu apnīk dzīve, apnīk bezjēdzīga eksistēšana. Tādi cilvēki sāk plīties virsū tiem, kas nav ne vieni, ne izjūt vajadzību pēc tā. Cilvēki mēģina piespiedu kārtā socializēties, mēģina kaut kā aizstāt sev trūkstošās lietas dažādos veidos. Bet galu galā no tā visa iznāk nekas vairāk, kā izdzīvošana līdz brīdim, kad izdodas atkal piepildīt savas alkas pēc sabiedrības, lai varētu atgriezties pie savas, it kā pilnvērtīgās, dzīves.

Bet vai tiešām to vajag? Piedzimstam mēs vieni, aiziesim arī tā pat. Ir jāiemācās dzīvot vienam, ir jāiemācās pastāvēt par sevi, cīnīties pašam savā dzīvē, nevis gaidīt uz brīnumaino mirkli, kad uzradīsies otrā pusīte un dzīve sāksies no jauna. Jā, tā mūsu dzīvītē ir tā iekārtots, ka mums ir jāmeklē tā otra pusīte, jālaiž pasaulē bērni un tā. Bet izdarīt to pārāk ātri, sasteigt, nav māksla. Cilvēkam ir jāiemācās izveidot sava dzīve, nevajag tiekties pēc dzīves, kuru varētu sniegt tikai esamība, ko spēj sniegt cilvēks, kas ir blakus.

Agri vai vēlu dzīvojot tukši, ar papilnam brīvo laiku, neziņu par to, ko darīsim turpmāk, attapsimies nekur citur kā čatā, draugos, varbūt, bārā, kur meklēsim jēgu savai dzīvei. Īsais un ātrākais ceļš kā kļūt par vientuļnieku vai arī cilvēku, kas savu ģimenes dzīvī, kopdzīvi, lai vai kā to nosaukt, izveidojis pārāk ātri, sasteigti, neīsti. Tas nav ceļš uz laimi, bet gan, drīzāk, uz pārmetumiem sev.

Tad kas atliek, ja esi viens, vajadzību pēc pseidoattiecībām, pseido jūtām un surogātdzīves neredzi, bet dzīvot vēlies? Dzīvot pilnvērtīgi, ne izdzīvot?

Te talkā nāk rutīna. Iemācies izveidot savu rutīnu. Sāc rūpēties par savu ķermeni. Katru rītu pirms darba ieej dušā, taisot rīta kafiju uzklāj sejai mitrinošu sejas masku(arī uz vīriešiem tas attiecas. Kamdēļ pāragri novecot?), tad nomazgā to, ieveido frizūru, paēd, dodies uz darbu. Pēc darba apmeklē sporta zāli, uzturi sevi fiziskā kārtībā, rūpējies par sevi. Izstrādā sev sporta programmu, izstrādā sev diētu, kļūsi par cilvēku nevis par eksistējošu lietu.  Pilveido sevi – lasi, izveido sev, piemēram, vīnu gaumi, izveido savu redzējumu dzīvē, iemācies dzīvot sev, pilnveidot sevi. Nepaliec par īgņu un narcisu, bet tā vietā vienkārši dzīvo – iemācies dzīvot tā, lai varētu teikt, ka esi ar savu dzīvi apmierināts. Nesēdi un negaudies, bet dari kaut ko.

Pienāks diena, kad spēsi ieskaties spogulī, bankas konta izrakstā, grāmatā, veikala iepirkuma grozā un pats sevī. Un galvenais būs tas, ka nekas tev vairs nespēs sabojāt noskaņojumu, jo tas būs tevis radīts, tevis veidots. Tu būsi tu pats. Iemācīsies sevi mīlēt un apkārtējie tevi iemīlēs. Un tad nu varbūt vienu dienu pienāks brīdis, kad sastapsi līdzīgu cilvēku – kas nav jāstiepj, nav jāstumj, nav jāuztur virs ūdens par katru cenu, sastapsi cilvēku, kurš arī prot dzīvot viens. Dzīvot, nevis eksistēt. Tādu cilvēku satikšanās un attiecības ir daudzsološas, bet bīstamas…

Jo lai cik dīvaini patīkama un salda nešķistu dzīve, ko spēj dot vientulība, ir jāiemācās vienu dienu visu, ko esi darījis priekš sevis, darīt priekš otra. Turpiniet iesāktās lietas, apvienojiet tās, bet nezaudējiet savu identitāti.

Rutīna… riebīga, bet nepieciešama, ja vēlies palikt virs ūdens. Tā norūda cilvēkus, rada stingru skatījumu uz lietām un disciplinē. Tā padara cilveku par cilvēku.

Vismaz mana rutīna atkal sāksies rīt 7:30, kad piecelšos, ieveidošu frizūru darba dienai, uzvilkšu svaigu apakšveļas un drēbju kārtu un došos uz darbu. Darbā gan man nebūs rutīna – es vēlos, lai rītdiena paliek manā atmiņā.

Flawless?

Ir svētdiena, varētu teikt, ka agrā pēcpusdiena. Es sēžu, skatos uz to, kā ārā spīd saule, ir lieliska diena, bet es jau tagad lieliski zinu, ko darīšu. Pēc 15 minūtēm es ieiešu dušā, tad es padzeršos un beigu beigās es ķeršos klāt pie kodēšanas. Atvēršu teksta redaktoru un sākšu bliezt iekš Django un ExtJS. Tā lēnām aizdomājos par to, ka esmu uzņēmies ļoti daudz darbus, vairāk kā parasti. Attiecīgi – kaut kad tas būs jāsāk darīt. Un izskatās, ka tas kāreiz ir jāpārfrāzē uz TAGAD.

Tā nu man prātā iezagās pārdomas – ko gan es daru pēdējos 3 mēnešus? Vai pat 4 vai 5, velns viņu zina, nevaru atcerēties.  Mana dzīve sastāv no rutīnas. Darbs, haltūras, nejēdzīga sēdēšana IRC vai 4chanā, vai trollēšana forumos, nevajadzīgu lietu lasīšana, vai, labākajā gadījumā, kāda grāmata vai filma. Alus vakaros, nejēdzīgas iedzeršanas ar sarunām par neko. Renards jau uzrakstīja savu sāpi savā blogā, gan tieši nenorādot, kurš ir tas ļaunais pārmetējs un jaunatnes nodzirdītājs

Bet fakts ir fakts, tā nu tas ir – dzīve ir palikusi tukša. Es varis neredzu kaut kādus mērķus, kam dzīvoju. Uz doto brīdi darbs ir, aliņam pietiek, sieviete, kuru vispār neredzu, arī ir, tātad uz papīra viss ir pa skaisto. Bet kādēļ man tik ļoti daudz kas pietrūkst? Piemēram – dzīve? Esmu ieslīdzis rutīnā. Zinu, ko darīšu katru dienu konkrētā laikā. Tagad, kad esmu ticis pie jauna datorgalda, esmu pat ieviesis nosacītu kārtību, par ko agrāk pat nespēju iedomāties.

Esmu kļuvis par korporatīvo robotu, esmu zaudējis visu kreativitāti, dzīves brīvību un izvēles iespēju. Esmu kļuvis neinteresants. No cilvēka, kurš ģenerēja idejas un bīdīja citus pavadīt laiku pēc iespējas interesantāk, esmu palicis par cilvēku, kura intereses ir palikušas primitīvi aprobežotas, esmu pazaudējis savu cīnītāja garu. Tagad es cīnos no viena miera perioda līdz otram, agrāk es cīnījos par visu, līdz galam.

Es pat neteiktu, ka tā ir depresija, nepavisam. Es vienkārši esmu pazaudējis kaut ko, ko darīt. Kas ir pilnīgi nesaistīts ar lietām, kas ietekmē manu, tā saukto, dzīvi. Man vajag atgūt savu “modžo” vai arī tikt pie sievietes, kuru drāzt katru dienu un ne par ko nedomāt.

Rīta raksts par daudzām lietām.

Labrīt no rīta, sen neesmu rakstījis. Iespējams tādēļ, ka biju depresijā un visu laiku apdomāju iespēju uzsēsties uz korķa, iespējams tādēļ, ka tā pat, iespējams tādēļ, ka apēdu Taffel riekstu paciņu dienā.

Ok, ai vil trai. Sāksim ar to, ka piecēlos pēc lieliski gulēta 5 stundu miega un sapratu, ka nav nemazam tik slikti, jūtos pat daļēji izgulējies, kafija vai stipra tēja darbā atļaus iesākt dienu.

Tā nu cēlos, slēdzu iekšā gaismu un BAMS. Atskan sprādziens, viss galds stiklos – uzsprāga lampa. Nejutu ne vēlmi ne vajadzību taisīt investigeišenu, lai noskaidrotu kko sīkāk, tādēļ saslaucīju visu un taisījos tik uz darbu.

Izgāju no mājas, sapratu, ka esmu apģērbies par plānu, vissirslikti, zeme slīd un vispār – tu esi pie visa vainīgs! Vismaz prieku sagādāja ļoti laicīgi atripojušais trollībass, kura aizmugurē es iekritu un nodevos domām par to, kā būtu, ja es būtu spaidermens.. Jā.

Tā nu es, drūmu seju rādīdams, sēžu trolejbusā, priecājos par dzīvi(teorētiski).

Ko es sapratu? Pus 9 no rīta vēl nekāds diženais korķis uz Vanšu tilta nav – kurš putniņš agri ceļas, agri visus izbesī! Realitātē man uz darbu sanāk daudz izdevīgāk braukt agrāk no rīta, jo tad man ir iespēja izvairīties no vairākiem arch nemesis – svīstoši bezdējošiem pensionāriem, skolnieku masām un pāķiem, kuri, bolot acis, nespēj iebraukt vai viņi ir tramvajā vai trolejbusā…

Man sāk aptrūkties savu domu.

Jau atkal Renards raksta par kaut ko, kur arī man ir viedoklis. Šoreiz tā ir krāpšana.

Tātad, ar ko lai sāk? Sākšu ar mazu savas dzīves izstāstu. Reiz, sen senos laikos bija brīdis, kad satiku kādu meiteni, kuru izdrāzu(tieši tā, izdrāzu nevis kāds no citiem, saldeni salkanajiem terminiem) aptuveni 30 minūtes pēc tam, kad pirmo reizi redzēju dzīvē. Iepriekš bijām tikai runājuši pa telefonu un/vai čatā. Toreiz man likās nasing spešal, bet nu bija manā dzīvē tāds tumšs periods, kad viss likās slikti.

Un BAMS – pēkšņi attapos, ka esam kopā. Toreiz man šķita, ka viņa ir tas vienīgais, īstais un patiesais iemesls man dzīvot. Rozā brilles uz acīm, vēlme pavadīt kopā katru brīdi, sajūta, kad vēderā dejo taureņi.. Jā, pirmo reizi mūžā biju tā pa īstam iemīlējies. Un atslēga uz to bija pavisam vienkārša – sekss bija lielisks. Tas bija tieši tādos kvantumos, kā es vēlos, tieši tā kā es vēlos, tieši tur, kur es vēlos, tieši “TUR”, kur es vēlos. Tādēļ – all in all, bija labi. Dzīvoju, ar stresu gaidīju grūtniecības testu rezultātus(tā gadījās tik 1 reizi).  Bija zašibisj. Man vajadzēja tikai 1 cilvēku, dzīvoju, dzīvoju, viss bija kā pasakā.

Līdz vienu brīdi es sapratu – nav es, ir mēs. Un ir viņa. Iespējams, ka viņa domāja līdzīgi, bet mani tas neinteresē. Te radās tas mirklis, kad es sapratu – man vajag sevi. Man vajag izvēles, domas un rīcības brīvību, man vajag… Būt pašam sev!

Tā nu es sāku būt es pats. Un te nu mēs nonākam līdz sarunas tēmai – krāpšana. Manī pašā ideja par krāpšanu, laikam, ka ir diezgan sagrozīta. Pirmā meitene man bija 12 gadu vecumā, kuru pametu, jo. Viņa man sāka nepatikt, sapratu, ka tas viss ir liels bullšits, gribēju izmēģināt, kā tas ir – pasūtīt 3 mājas tālāk! Un areče nu! Tā arī notika. Izmēģināju un sapratu, ka tas ir lielisks veids kā tikt vaļā no problēmām. Jo – nav cilvēka, nav problēmu. Un te nu rodās galvenā lieta – kad cilvēks sāk radīt problēmas? Tad, kad mēs pamanām viņā kaut, ko kas nepatīk mūsu EGO. Tādēļ salkani un siekalaini raksti par mīlestību, vienošanos vienā utt, ir nekas vairāk kā rozā briļļu efekts. Esmu krāpis un to nenožēloju. Tas ir lielisks veids kā papildināt to, kas tev nav. Sadzīvošana ar notikušo ir cita opera. Ja uzrodas sirdsapziņas pārmetumi, tas ir lielisks un ātrs veids kā izbeigt mocības, kas ir novedušas pie krāpšanas, bet ja sirdsapziņas pārmetumu nav, var papildināt sevi. Papildināt sevi un tās lietas, kas pietrūkst. Tādējādi rodās iznākums.

Krāpšana nav nekas pretīgs, tas nav nekas amorāls, tā ir problēmu risināšana. Ja problēma ir tāda, kuru nevar vai nevēlamies risināt pārrunu/sarunu ceļā, tad var piemērot pantus, par kuriem rakstīju. Ķēdīte.

Neapmierinātība -> Iespēja -> Lēmums -> Darbība -> Pārdomas -> Sirdsapziņas esamība -> Tālāka darbība -> Fināls

Tas ir tā, kā tas notiek. Nav ne siekalainu rakstu, ne brēkšanas, ne raudāšanas, nav nekā. Ir fakts. Protams, jā, kaut kas tāds nav īpaši patīkams, bet cēlonis nekad nav cēls. Cēlonis ir primitīvs. Iznākumu par cēlu un dramatisku padara pašu cilvēku uztvere, ka atsakās pieņemt loģiku.

Te nu es izliku savu mazo sāpīti. Man mēdz sacīt, ka es esot bezjūtīgs, vai vismaz esot par tādu palicis. Varbūt esmu sācis domāt.

7 figņas par mani mh ;)

Kā jau Renards.lv uz mani norādīja ar netīru pirkstu. 7 lietas par mani!

1) Man ir blaugznas, es ar tām aktīvi cīnos. Tādēļ es lietoju specifiskus šampūnus.

2) Es nevarēju atvilkt priekšādiņu erekcijas stāvoklī līdz 12 gadu vecumam.

3) Es vēl jo projām mēdzu raudāt atceroties to kā nomira mans suns. Tas bija 2004. gads.

4) Savu nevainību zaudēju esot alkohola reibumā. Es biju izdzēris aptuveni 1/3 daļu no 0.7 dzērveņu LB šņabja. Pēc tam es ļoti vēmu.

5) Es esmu liels sapņotājs un man patīk iedziļināties sapņos, lai tiektos tos sasniegt.

6) Esmu narcistiskas dabas, tādēļ pārdzīvoju to, ka esmu palicis resnāks.

7) Bērnībā dziedāju pirmo balsi – koros, bet pēc balss lūzuma vairs 3 notis nevaru rindā nodziedāt. Ja nu vienīgi tad, kad piedzeros. Tad man ir vienalga.

7 Adresāti – nav. Neinteresē vnk.

Opā opapā!

Kamēr fest apgalvo to, ka man blogam ir līka laika zona, mana sieviete apgalvo, ka man līks esot kaut kas cits. Velns viņu zina, kuram ticēt.

Jebkurā gadījumā – šis rīts ir savādāks. Kamēr kārtoju ekstra rīta darīšanas, ienāca prātā mazliet pavazāties pa jinternetu. Un ko es atradu? Jāsaka kā klipā par algas gaidīšanu. Ahujēēķ…. Kā lai es tagad eju uz darbu un normāli spēju padomāt??? Visu dienu nāksies klausīties Cargo – Porn Star un viltīgi smīnot turēt roku bikšu kabatā! Hell yeah!

Tāātad apdeits – redzamā daiļava ir vārdā Eva Gorodničenkaite, kas vada TV3 Nakts čata raidījumu. Draugos sevi apraksta kā – Skorpions, nepatīk skūpsti, bet patīk ķerties klāt tam, kas uzreiz tam seko.

Voi vellos, tas ir diezgan nopietni, diezgan nopietni.  Tīri tā neko leitiete. Ja vēl ar metināmo aparātu prot rīkoties un no 3 opeļiem vienu mersi sačinīt, tad jāprec tik nost.

Piektd… wait what?

Kārtējais rīts, kad modinātājs griež ausīs un tik ļoti negribas celties, ka labprātāk izslēgtu pasauli, lai vēl pasnaustu, nevis celtos no siltās gultas, lai vilktu miesas uz virtuvi un tad uz darbu.

Rezultātā diezgan ātri jau kātoju uz savu ļoti iemīlēto 7. trolejbusa pieturu. Uzliku austiņas un kas ir pirmā dziesma mana E51 playlistā? Nine Inch Nails – Every Day Is Exactly The Same. Diezgan ironiski. Tik smaidīt negribējās, god knows why…

Jebkurā gadījumā ir interesanti pus nakti brainstormot, neaizmigt un nepātraukti nodarbināt prātu domājot par to, kā bija, kā ir un kā būs. Bet visskumīgāk ir tas, ka pieķēru sevi domājam par to, kā būtu bijis. Pārāk daudz dzīvoju pagātnē un nākotnē – tagadnei īsti neatliek laika. Tad pienāca brīds, kad vienkārši atslēdzos. Atslēdzu prātu un minūtes laikā jau biju tukšā miegā, kas mani pavadīja līdz pat rītam.

Iemesls bija tāds, ka sapratu, kas notiek ar manu dzīvi. sapratu, ka mainīt neko nespēju. Vienīgais, ko varu mainīt, ir mana attieksme pret lietām, bet pašas lietas, notikumus un kur nu vēl cilvēkus dažos sakaros izmanīt nevaru. Neviens nevar.

Kādu brīdi domāju arī par iemesliem kādēļ nebija tā, kā varētu būt bijis. Lai cik dīvaini nebūtu – neredzu savu vainu. Neredzu vainu vispār, vienkārši ir tā sagadījies, ka ir bijis nepareizs cilvēks nepareizā vietā un viss.

Tā nu es tagad sēžu, lūkojos gaismās pie griestiem un domāju – piektdiena klāt… wait what? Ar ko gan šī diena atšķirās no pārējām manā dzīvē?

Likteņa sakritība.

Labrīt manu mazo lasītāj.

Ņemot vērā to, ka šis te blogs ir privāts, publicitāti nevēlos un rakstīt par iPhone vai Apple jauno Makbuku lētāk, es nevēlos, tad nākas vien runāt pašam par sevi.

Tā nu sākās mana diena.*slurp* – piezīme. Katru reizi, kad tekstā redzams vārds *slurp*, es iedzeru malku kafijas. Tādējādi var redzēt, cik bieži es dzeru kafiju, kas man tagad karsta kūp uz galda.*slurp*

Nu lūk. Rīts sākās ar ļoti skaļu modinātaju, kurš mani iztraucēja pulksten 7:30 no rīta pārtaucot dīvainu sapni. Es redzēju savu darbabiedru, kurš man prasīja, kad es reiz *slurp* precēšos, jo man esot 42 gadi un meita. Meita man bija, jā. Un viņa bija 20 gadus veca. Tas man rada bažas par sevi – runā, ka sapņi rāda nākotni. Tātad, ja man bija 42 un meitai bija ap 20, tad… tuvākajā laikā atbalstīšu tādas firmas kā Cool, Contex, LifeStyles…

*slurp*. Vairs nav. Ņemot vērā to, ka raksts nevarēja tapt veselas 3 stundas, tad kafija tika patērēta lielos kvantumos.

All in all – šorīt iesēdos 7. trolejbusā, lai dodos uz darbu. Pirms Ķīpasalas preses nama pieturas trolejbusā iekāpa kāda blonda meitene(blondā meitene, ja tu šito lasi, tad es esmu tas garlaikotais tips ar sarkano ādas kepku. O_o) Tā kā darīt nebija ko, ceļš caur sastrēgumu bija garš un ilgs, sāku ik pa brīdim uz viņu skatīties, lai konstatētu to, ka viņa bija vainu ļoti dusmīga vai arī ļoti neizgulējusies. Variants augstprātīga netiek atmests, bet nu tā kā cilvēkos neprotu ielīst iekšā(mhh, cik divdomīgi), tad nu – nākās balstīties uz redzējumiem.

Lai vai kā, pa ceļam sāku domāt par to, vai viņa izkāps vienā pieturā ar mani, vai arī nē. Sāku tīksmināties par šo domu. Kad izkāpu laukā, atskatījos un ar vēl lielāku iekšējo sajūsmu konstatēju, ka viņa ARĪ ir izkāpusi tajā pat pieturā, kur es. Speciāli gāju garāko ceļu uz savu darbavietu, jo parasti cilvēki dodas pa taisno – pār pļaviņu, lai saīsinātu ceļu. Tādējādi es nogriezu atstatumu stap mums, ja nu gadījumā gadās tā, ka viņa ieies tajā pat ēkā, kā es. Un ou maij gād – tā arī notika! WĪĪĪ.

Tā nu tapinot 1 vienīgu rakstu visu dienu, esmu nonācis pie gala slēdziena – vakardienas grautiņš bija piemērs tam, ka mūsu valsts policija tomēr ir profesionāļi. Žēl tikai, ka rīcība bija tik humāna un pareiza – varēja nogādāt slimnīcās un reanimācijās pārīti logu sitēju-marodieru, vismaz atsijātu netīro genofonu.