Labrīt no rīta, sen neesmu rakstījis. Iespējams tādēļ, ka biju depresijā un visu laiku apdomāju iespēju uzsēsties uz korķa, iespējams tādēļ, ka tā pat, iespējams tādēļ, ka apēdu Taffel riekstu paciņu dienā.
Ok, ai vil trai. Sāksim ar to, ka piecēlos pēc lieliski gulēta 5 stundu miega un sapratu, ka nav nemazam tik slikti, jūtos pat daļēji izgulējies, kafija vai stipra tēja darbā atļaus iesākt dienu.
Tā nu cēlos, slēdzu iekšā gaismu un BAMS. Atskan sprādziens, viss galds stiklos – uzsprāga lampa. Nejutu ne vēlmi ne vajadzību taisīt investigeišenu, lai noskaidrotu kko sīkāk, tādēļ saslaucīju visu un taisījos tik uz darbu.
Izgāju no mājas, sapratu, ka esmu apģērbies par plānu, vissirslikti, zeme slīd un vispār – tu esi pie visa vainīgs! Vismaz prieku sagādāja ļoti laicīgi atripojušais trollībass, kura aizmugurē es iekritu un nodevos domām par to, kā būtu, ja es būtu spaidermens.. Jā.
Tā nu es, drūmu seju rādīdams, sēžu trolejbusā, priecājos par dzīvi(teorētiski).
Ko es sapratu? Pus 9 no rīta vēl nekāds diženais korķis uz Vanšu tilta nav – kurš putniņš agri ceļas, agri visus izbesī! Realitātē man uz darbu sanāk daudz izdevīgāk braukt agrāk no rīta, jo tad man ir iespēja izvairīties no vairākiem arch nemesis – svīstoši bezdējošiem pensionāriem, skolnieku masām un pāķiem, kuri, bolot acis, nespēj iebraukt vai viņi ir tramvajā vai trolejbusā…
